Monthly Archives: novembris 2012

Datorspēle, kurā tu čakarē cilvēkus kā demons

Image

Cik kruti tas būtu?! Biš brainstormings tikko uznāca.

Reāli, ir daudz survival horror spēles, kuras man nekad nav patikušas, jo man tās  liekas pārāk sarežģītas un nesaprotamas. Skatoties filmu The Apparition un domājot par to, kādas ir horror spēles, ienācā prātā doma, cik forši būtu, ja būtu spēle, kurā tu vari spēlēt par demonu, kurš ir apsēdis kādu cilvēku viņa mājā un kuram ir šis cilvēks jāčakarē un jānogalina visinteresantāk, visātrāk, visapdomīgāk vai vēl citādāk, par to var vēl domāt un izvēlēties.

Spēlei nevajadzētu būt sarežģītai, protams tas nenozīmei, ka tai nevajadzētu būt grūtai. Tas, kurš ir spēlējis Neighbours from Hell, sapratīs ko domāju. Skats telpā, kurā čakarē cilvēku, varētu arī būt no augšas. Līdzīgi kā tajā pašā Neighbours from Hell, spēlē vajadzētu izvest upuri no pacietības, tikai šajā tematā būtu jādara tā, lai tas sajūk prātā, un kad tam ir galīgi aizgājis ciet, piemēram, pēc vairākiem līmeņiem, ir iespējams mēģināt viņu ievest kaut kādā telpā, kurā arī viņš tiek pazudināts, kas strādātu kā bosa līmenis. Vai arī vnk uzgāst upurim virsū kkādu lielu skapi or something. Tādai spēlei nevajadzētu būt šausmīgai. >:]

Būtu mazas izdarības, ar kurām varētu sākumā biš izvest upuri no pacietības, piemēram, pabīda durvis vaļā tam aiz muguras un tas apstulbst, un varētu būt arī lielākas izdarības, kuras iespējams varētu izdarīt tikai vēlāk, piemēram izslēgt visu elektrību, taisīt milzīgu jumpscare upurim, vai radīt kādu halocionāciju, kam varētu sekot visu līmeņu nobeigums ar noteiktu upuri – cilvēka nobeigšana (labi izklausās, mwahahaha), kura izpaustos kā kaut kas lielāks. Lai spēli padarītu interesantāku, nākamajos līmeņos upuris sāktu izmantot kaut kādas tabletes, kas viņam dotu tīru prātu, tb tas nodzītu spēlētāja izdarītos čakarēšanas punktus. Lai šīs tabletes izmantotu, viņam vajadzētu tikt līdz tualetei u.t.t., kas apgrūtinātu viņa čakarēšanu. Vēlākos līmeņos upurim talkā nāktu visādi ghost-catcher’i , kuriem būtu krutas tehnoloģijas, no kurām vajadzētu izvairīties, kā arī no pašiem spoku ķērējiem, kuri varētu tevi sagrābt. Tādi spoku mednieki būtu arī jāmēģina izvest no sakarīga prāta. Līmeņu dizains arī varētu mainīties, piemēram, ja upuris pārmaina vietu, kur palikt pa nakti (aizbrauc uz viesnīcu)  vai arī demons ir piebeidzis šo upuri un tad sākas cits upuris.

Nebūtu mazāk interesantāk, ja spēlei vēl pievienotu visādus punktus un achievement sistēmu 😀 Piemēram, dabū 10 punktus, ja paņem kaķi un izlidini to ārā pa logu. Tad upuris izskrien ārā meklēt kaķi, kamēr spēlētājs izdara vēl lielāku huiņu mājā, piemēram, piebāž to pilnu ar kamieļiem. Par to dabū 100 punktus un tad upuris paļubom ir sajucis prātā. Achievement’i varētu būt dažādi. Tie varētu svārstīties no ”Pirmā reize demona ikdienišķajā dzīvē” līdz ”Paldies, tu uzgāzi ledusskapi Kombuļu Inesei” Damnit, es kaut ko tādu uzspēlētu.

Reāli, a game like that būtu bomba. Par tādu labi uztaisītu es samaksātu normālas spēles cenu, lai tik uzspēlētu! Nu ok, tāpat nokačātu torrentos, bet es viņu tā rukātu, uztaisītu paštaisītu kreklu ar tās nosaukumu un stilotu pa skolu. Labi, tagad jāatgriežas reālajā pasaulē un jāuzraksta vācu valoda, citādāk to valodu neiemācīšos.

Advertisements

Komentēt

Filed under Pieraksti

Ejot līdz galam

 

Image

 

Hmmm, neesmu šeit neko ilgi darījis. Kā parasti, patīk ātri sevi izdomāt par kaut kāda hobija ieinteresēto, nedaudz pacensties un tad no random ideju dīķa izzvejot, ka vairāk darīt vairs nevajag. Interese no darbietilpīgiem hobijiem pazūd kā kaķi no mājām, jo vienmēr liekas, ka tur citur ir kaut kas vairāk. Šādi interese aiziet prom neatbildības un kompleksu dēļ.Piemēram, bieži ir, ka savā galviņā rodas griba kaut ko izdarīt, ko nekad iepriekš neesi darījis, jo tas tev palīdzētu vēlāk un vispār pati ideja to izdarīt ir ļoti patīkama un izdevīga, bet tajā pašā laikā netiek sperts pirmais solis pāri slieksnim (kurš arī šādās hobiju ienākšanās ir vislielākais, vismaz sākumā, jo ir vajadzīgs tikt vaļā no visām negribēšanām un jāpiespiež tomēr ar abām kājām iekāpt šajā laivā, ja grib lai ceļš būtu tālāks par pāris reizēm mūžā, kurās tu centies darboties ar šo hobiju) līdz galam.

Iedomājies to tā, ka tāpat, kā daudzi cilvēki ir māņticīgi, tā arī nopietna nodarbošanās ar hobiju ir un ar tevi tā īsti nesveicināsies, kamēr nebūsi iekāpis tās pusē slieksnim līdz galam. Ir taču daudz reizes bijis, kad bērns sāk nodarboties ar kādu, pieņemsim, sporta veidu, viņš aiziet pāris reizes, izliek pirmajās reizēs visu savu centību un tad vairs negrib iet, jo sāk necensties, bet, ja vecāki ir bijuši gana stingri un likuši iet uz šīm sporta nodarbībā, pieaudzis šis bērns jau būs labi trenējies lielāko daļu mūžu un viņam nebeigs patikt šis sports, jo nekam citam viņš īsti pieķēries nav. Pieķeršanās ir smags darbs, sevi piedabūt sākt kaut ko darīt. Ja tev pēkšņi iepatīkas kaut ko darīt, tā arī ir pieķeršanās, bet šī vairs jau nav tāda pieķeršanās, no kuras tu beigās kļūsi par tās sastāvdaļu un tava dzīve uz to balstīsies, šī pieķeršanās patīkamajai darbībai ir vairāk rekreācijas lieta. Tieši tāpēc arī es neesmu ne sportists, ne aktieris, ne mākslinieks, ne kaut kas cits, jo neesmu nevienai no tām nodarbēm pieķēries gana ilgi. Piemēram, no tā, ar ko es tagad nodarbojos, es varu mierīgi aiziet, jo neesmu šajā nodarbē ”ieaudzis”, tā var arī skaidrot to, kāpēc es ilgi neesmu šeit neko rakstījis.Un pieķerties hobijiem man nemaz nenāk prātā, jo man nepatīk tā doma, ka tu esi , piemēram, profesionāls futbolists, tu ļoti bieži to tikai dari kā trenējies, piedalies spēlēs un izbaudi savas laureātus no ilgās pieķeršanās pie futbola, bet tad kur paliek citas tavas intereses? Tu vairs nevari izdzīvot, ja nenodarbojies ar šo futbolu, jo citādāk dzīvot nemāki. Es varu apzvērēt, ka ir tādi politiķī, kuri ir ļoti atzīti un cienījami sabiedrībā,bet tajā paša laikā patiesībā visu mūžu ir gribējuši būt lieli mākslinieki, bet lai uzsāktu jaunu ceļu, liekās, ka ir daudz par vēlu un to izdarīt būtu diezgan grūti.

Varbūt es šādu uzskatu sev turu galvā tāpēc, ka esmu izceļojis simtiem hobiju, bet nekad neesmu pieslēdzies kaut kam konkurētam. Varbūt neesmu tas cilvēks, kurš ir spējīgs pieslēgties kādam hobijam līdz galam, varbūt arī esmu pārāk ierobežots sevī lai atrastu kaut ko tādu, kas man tiešām patiktu, bet nu šovakar esmu izrakstījies un vairs par to domāt nevēlos. Vispār varbūt man vajadzētu ne tik daudz varbūt iekļaut tekstā un rakstīt konkrētākas, personiskākas lietas, ja to es rakstu kādam citam, bet šovakar tieši es uzrakstīju kaut ko šādu.

Man patīk iztēloties, ka kāds šo lasa, tāpēc arī patīk piedomāt
 pie tā, ko rakstu.

2 komentāri

Filed under Pieraksti