Ejot līdz galam

 

Image

 

Hmmm, neesmu šeit neko ilgi darījis. Kā parasti, patīk ātri sevi izdomāt par kaut kāda hobija ieinteresēto, nedaudz pacensties un tad no random ideju dīķa izzvejot, ka vairāk darīt vairs nevajag. Interese no darbietilpīgiem hobijiem pazūd kā kaķi no mājām, jo vienmēr liekas, ka tur citur ir kaut kas vairāk. Šādi interese aiziet prom neatbildības un kompleksu dēļ.Piemēram, bieži ir, ka savā galviņā rodas griba kaut ko izdarīt, ko nekad iepriekš neesi darījis, jo tas tev palīdzētu vēlāk un vispār pati ideja to izdarīt ir ļoti patīkama un izdevīga, bet tajā pašā laikā netiek sperts pirmais solis pāri slieksnim (kurš arī šādās hobiju ienākšanās ir vislielākais, vismaz sākumā, jo ir vajadzīgs tikt vaļā no visām negribēšanām un jāpiespiež tomēr ar abām kājām iekāpt šajā laivā, ja grib lai ceļš būtu tālāks par pāris reizēm mūžā, kurās tu centies darboties ar šo hobiju) līdz galam.

Iedomājies to tā, ka tāpat, kā daudzi cilvēki ir māņticīgi, tā arī nopietna nodarbošanās ar hobiju ir un ar tevi tā īsti nesveicināsies, kamēr nebūsi iekāpis tās pusē slieksnim līdz galam. Ir taču daudz reizes bijis, kad bērns sāk nodarboties ar kādu, pieņemsim, sporta veidu, viņš aiziet pāris reizes, izliek pirmajās reizēs visu savu centību un tad vairs negrib iet, jo sāk necensties, bet, ja vecāki ir bijuši gana stingri un likuši iet uz šīm sporta nodarbībā, pieaudzis šis bērns jau būs labi trenējies lielāko daļu mūžu un viņam nebeigs patikt šis sports, jo nekam citam viņš īsti pieķēries nav. Pieķeršanās ir smags darbs, sevi piedabūt sākt kaut ko darīt. Ja tev pēkšņi iepatīkas kaut ko darīt, tā arī ir pieķeršanās, bet šī vairs jau nav tāda pieķeršanās, no kuras tu beigās kļūsi par tās sastāvdaļu un tava dzīve uz to balstīsies, šī pieķeršanās patīkamajai darbībai ir vairāk rekreācijas lieta. Tieši tāpēc arī es neesmu ne sportists, ne aktieris, ne mākslinieks, ne kaut kas cits, jo neesmu nevienai no tām nodarbēm pieķēries gana ilgi. Piemēram, no tā, ar ko es tagad nodarbojos, es varu mierīgi aiziet, jo neesmu šajā nodarbē ”ieaudzis”, tā var arī skaidrot to, kāpēc es ilgi neesmu šeit neko rakstījis.Un pieķerties hobijiem man nemaz nenāk prātā, jo man nepatīk tā doma, ka tu esi , piemēram, profesionāls futbolists, tu ļoti bieži to tikai dari kā trenējies, piedalies spēlēs un izbaudi savas laureātus no ilgās pieķeršanās pie futbola, bet tad kur paliek citas tavas intereses? Tu vairs nevari izdzīvot, ja nenodarbojies ar šo futbolu, jo citādāk dzīvot nemāki. Es varu apzvērēt, ka ir tādi politiķī, kuri ir ļoti atzīti un cienījami sabiedrībā,bet tajā paša laikā patiesībā visu mūžu ir gribējuši būt lieli mākslinieki, bet lai uzsāktu jaunu ceļu, liekās, ka ir daudz par vēlu un to izdarīt būtu diezgan grūti.

Varbūt es šādu uzskatu sev turu galvā tāpēc, ka esmu izceļojis simtiem hobiju, bet nekad neesmu pieslēdzies kaut kam konkurētam. Varbūt neesmu tas cilvēks, kurš ir spējīgs pieslēgties kādam hobijam līdz galam, varbūt arī esmu pārāk ierobežots sevī lai atrastu kaut ko tādu, kas man tiešām patiktu, bet nu šovakar esmu izrakstījies un vairs par to domāt nevēlos. Vispār varbūt man vajadzētu ne tik daudz varbūt iekļaut tekstā un rakstīt konkrētākas, personiskākas lietas, ja to es rakstu kādam citam, bet šovakar tieši es uzrakstīju kaut ko šādu.

Man patīk iztēloties, ka kāds šo lasa, tāpēc arī patīk piedomāt
 pie tā, ko rakstu.

Advertisements

2 komentāri

Filed under Pieraksti

2 responses to “Ejot līdz galam

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s