Category Archives: Pieraksti

Vairāk par ”Venēcijas Tirgotāju”

Armēņu izcelsmes Latvijas režisora Aika Karapetjana veidotā traģikomēdija ”Venēcijas Tirgotājs” ir pavisam jauna Nacionālajā Teātrī. Ir pagājusi tieši nedēļa kopš pirmizrādes. Izrāde ir pamatā uz Šekspīra lugas ar tādu pašu nosaukumu. Tā tiek spēlēta divos cēlienos lielajā zālē un tās ilgums ir aptuveni divas stundas.

Stāsts ir par ievērojamu tirgotāju, kurš, izpalīdzot draugam sasniegt viņa mūža mīlestību, aizņemas lielu naudas summu no ebreju baņķiera uz sava vārda, jo atdod šo summu tirgotājam nebūtu problēmu, tikai jāsagaida tirgus kuģu atgriešanās ar visiem ieņēmumiem. Tirgotājs tam lielās ar savu godu, ka viņš naudu parasti no neviena neaizņemas un citiem to aizdod bez procentiem. Laikam ir vērts pieminēt, ka viņi ir iepriekš pazīstami un galīgi ne labā ziņā. Baņķieris par naudu neprasa nekādus procentus, bet, tirgotāja pārāk augstās pašapziņas dēļ, gan prasa vienu mārciņu tirgotāja miesas sirds rajonā jeb īsāk – tirgotāja nāvi. Tirgotāja kuģi neatgriežas avārijas dēļ un pienāk laiks izšķirošajai tiesai… Tikai tad stāsta spriedze vairs nevijas ap tirgotāju, bet ebreja esamību kristietības dominējošā vidē. Patiesībā lugā nemaz nav tieši ar pirkstu norādīts, kurš tad īsti ir tas ļaunais tēls. Pēc darbībām jau tas varētu šķist ebreju izcelsmes baņķieris, bet, skatoties izrādi, šīs darbības ir ļoti viegli saprast, jo baņķieris tikai vēlas savu atriebību pret pazemošanu, kuru viņš visu mūžu ir izcietis, jo nav kristietis. Izrāde man tiešām likās iespaidīga, bet no beigām biju gaidījis ko vairāk.

Citējot režisora teikto:,,Man patīk tā tēma par cilvēku, kurš vienā brīdī var pazaudēt visu, kas viņam ir. Pat savu ticību un savu identitāti.”Kaut arī Šekspīrs lugu ir rakstījis 16. gadsimtā, tēmas aktualitāte par aizņemšanās risku ir ļoti aktuāla pat mūsdienās.

P.S. http://www.vekselis.lv Ja vēlies interesantu iespēju aizņemties biļetes uz izrādi, bet atceries – parāds būs jāatmaksā pēc baņķiera prāta!

http://www.teatris.lv/lv/izrades/liela-zale/venecijas-tirgotajs

Komentēt

Filed under Pieraksti, Teātris

Pirmais iespaids par ”Venēcijas Tirgotāju”

Kā jau vari minēt, pirms pāris dienām biju uz izrādi  ,,Venēcijas Tirgotājs”. Par prieku sev, biļeti dabūju uz pusi lētāk, kā dēļ devu iespēju rindā stāvošajiem vēl pastāvēt savās vietās, jo pirku biļetes ar dāvanu karti, un ar šo atlaidi skatījos vēl kādu izrādi. Virsrakstā esošā izrāde notika tajā pašā dienā, kad pirku biļeti. Pēc skolas tajā dienā man bija darbs, tāpēc mājās ierasties nepaspēju un nācās uz izrādi braukt nogurušam ar visām mantām un tām pašām drēbēm.

Pirms priekškara pacelšanās es nezināju ko gaidīt no izrādes, neko nebiju par to skatījies vai lasījis sīkāk, neskaitot anonīmu cilvēku viedokļus par izrādi http://www.teatris.lv . Pēc izrādes noskatīšanās es sapratu, ka ar tiem pašiem viedokļiem pietika, lai es gaidītu pārāk daudz no izrādes. Man ļoti patika tērpi, dekorācijas objekti un aktierspēle (It īpaši abi prinči, kurus spēlēja Gundars Grasbergs), bet izrādes beigās mana klusā balstiņa galvā teica ”āā, ok”. Vārdu sakot, es no beigām gaidīju daudz ko vairāk. Likās, ka ”nu tik tūlīt būs!” , bet tas bija tieši tajā brīdī, kad izrāde beidzās.  Izrādei ir divi cēlieni, otrais ir daudz par īsu.

Tāds iespaids nu ir palicis manā atmiņā pirmo reizi redzot šo izrādi. Bija arī fona pārmaiņas nočakarēšanās scēnas laikā.  Vajadzēja nolaisties diviem papildus elementiem uz fona no augšas, bet viens no tiem laišanas brīdī noraustījās un tika pavilkts nedaudz atpakaļ uz augšu. Sīka kļūme salīdzinot ar reizi, kad ”Amadeja” laikā dialoga brīdī noplīsa milzīga led lampa, kuras vairākas karājās fonā. Paldies, vairāk par pašu izrādi uzrakstīju – http://martosm.wordpress.lv/2013/02/07/vairak-par-venecijas-tirgotaju/

Komentēt

Filed under Pieraksti, Teātris

Pasaules beigas?

Hey Hey Heylejupielāde (1)

Ak dievs. Aizej tagad uz tualeti, nostājies pie spoguļa, ja tev nav spogulis, tad ar skolas bildi pietiks, un pajautā tam cilvēkam, kurš tev tur priekšā stāv, vai viņš ir atkarīgs. Ja tu nesmēķē, nelieto alkaholu, nesēdi pie interneta, nemīcies ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, neēd cukuru, nedzer kafiju, nespēlē spēles vairāk kā vajadzētu, tad es tevi apsveicu, bet tagad par to nav runa. Runas tagad nav, šis ir teksts. Bet teksts par to arī nebūs, lol.

Lai arī cik ilgi cilvēki nebūtu dzīvojuši bez telefoniem, datoriem, teļļukiem, blablabla, mūsu pirmsteči tomēr kādreiz dzīvoja sazinoties ar pasta baložiem un izklaidējoties skatoties uz bezpajumtniekiem kuri sit viens otru līdz nāvei peļķē izmirkušas maizes dēļ. Tu jūti pēc kā šeit sāk ost, bet teksts nav par saziņu un izklaidi. Padomā, vai tu varētu izdzīvot vienu darbadienu bez ELEKTRĪBAS? Es vakar domāju, cik daudz es sasniegtu, ja atslēgtu sev visas izklaidējošās elektriskās iekārtas. To visu aizstātu grāmatas un citas izklaides, kas mūsdienu tīnim liekas kā kaut kas ļoti inteliģents un smadzenes plosošs. Tavas pupainās klasesbiedrenes, kuras lasa mainstream frančīzes kā 50 Shades of Grey neskaitās. Anyway, ja pēkšņi iedzīvotājam atslēgtu elektrību, viņš jau pēc pāris stundām izskatītos pēc Silent Hill iedzīvotāja, jo, ja viņš spētu pat izdzīvot bez TV un PC un AD (android, tas ir legit) ierīcēm nedēļu, klāt tam visam nāk elektriskā plīts , elektriskā apkure, gaisma no lampām. Elektrība ir forša lieta, bet ja nu pēkšņi viņa tā ņem un pazūd kā šķiltavas pēc tusiņa? Protams, es nemērķēju būt fizikas doktors, bet man kā parastam skolniekam elektrība neliekās kā kaut kas tāds, ko var  saglabāt seifā. Tāpēc ir forši, ja tev ir paveicies būt skautam, kāds es, protams, neesmu. Bet skauti mācēs izdzīvot, kad sāksies zombiju apokalipse. Pff, priekš tam viņus arī māca.

Enīvei, nebāžam pirkstus rozetē un  atceramies par dzīvi aiz pilsētas loga.

Čū! 🙂

                                                                    

2 komentāri

Filed under Pieraksti

Datorspēle, kurā tu čakarē cilvēkus kā demons

Image

Cik kruti tas būtu?! Biš brainstormings tikko uznāca.

Reāli, ir daudz survival horror spēles, kuras man nekad nav patikušas, jo man tās  liekas pārāk sarežģītas un nesaprotamas. Skatoties filmu The Apparition un domājot par to, kādas ir horror spēles, ienācā prātā doma, cik forši būtu, ja būtu spēle, kurā tu vari spēlēt par demonu, kurš ir apsēdis kādu cilvēku viņa mājā un kuram ir šis cilvēks jāčakarē un jānogalina visinteresantāk, visātrāk, visapdomīgāk vai vēl citādāk, par to var vēl domāt un izvēlēties.

Spēlei nevajadzētu būt sarežģītai, protams tas nenozīmei, ka tai nevajadzētu būt grūtai. Tas, kurš ir spēlējis Neighbours from Hell, sapratīs ko domāju. Skats telpā, kurā čakarē cilvēku, varētu arī būt no augšas. Līdzīgi kā tajā pašā Neighbours from Hell, spēlē vajadzētu izvest upuri no pacietības, tikai šajā tematā būtu jādara tā, lai tas sajūk prātā, un kad tam ir galīgi aizgājis ciet, piemēram, pēc vairākiem līmeņiem, ir iespējams mēģināt viņu ievest kaut kādā telpā, kurā arī viņš tiek pazudināts, kas strādātu kā bosa līmenis. Vai arī vnk uzgāst upurim virsū kkādu lielu skapi or something. Tādai spēlei nevajadzētu būt šausmīgai. >:]

Būtu mazas izdarības, ar kurām varētu sākumā biš izvest upuri no pacietības, piemēram, pabīda durvis vaļā tam aiz muguras un tas apstulbst, un varētu būt arī lielākas izdarības, kuras iespējams varētu izdarīt tikai vēlāk, piemēram izslēgt visu elektrību, taisīt milzīgu jumpscare upurim, vai radīt kādu halocionāciju, kam varētu sekot visu līmeņu nobeigums ar noteiktu upuri – cilvēka nobeigšana (labi izklausās, mwahahaha), kura izpaustos kā kaut kas lielāks. Lai spēli padarītu interesantāku, nākamajos līmeņos upuris sāktu izmantot kaut kādas tabletes, kas viņam dotu tīru prātu, tb tas nodzītu spēlētāja izdarītos čakarēšanas punktus. Lai šīs tabletes izmantotu, viņam vajadzētu tikt līdz tualetei u.t.t., kas apgrūtinātu viņa čakarēšanu. Vēlākos līmeņos upurim talkā nāktu visādi ghost-catcher’i , kuriem būtu krutas tehnoloģijas, no kurām vajadzētu izvairīties, kā arī no pašiem spoku ķērējiem, kuri varētu tevi sagrābt. Tādi spoku mednieki būtu arī jāmēģina izvest no sakarīga prāta. Līmeņu dizains arī varētu mainīties, piemēram, ja upuris pārmaina vietu, kur palikt pa nakti (aizbrauc uz viesnīcu)  vai arī demons ir piebeidzis šo upuri un tad sākas cits upuris.

Nebūtu mazāk interesantāk, ja spēlei vēl pievienotu visādus punktus un achievement sistēmu 😀 Piemēram, dabū 10 punktus, ja paņem kaķi un izlidini to ārā pa logu. Tad upuris izskrien ārā meklēt kaķi, kamēr spēlētājs izdara vēl lielāku huiņu mājā, piemēram, piebāž to pilnu ar kamieļiem. Par to dabū 100 punktus un tad upuris paļubom ir sajucis prātā. Achievement’i varētu būt dažādi. Tie varētu svārstīties no ”Pirmā reize demona ikdienišķajā dzīvē” līdz ”Paldies, tu uzgāzi ledusskapi Kombuļu Inesei” Damnit, es kaut ko tādu uzspēlētu.

Reāli, a game like that būtu bomba. Par tādu labi uztaisītu es samaksātu normālas spēles cenu, lai tik uzspēlētu! Nu ok, tāpat nokačātu torrentos, bet es viņu tā rukātu, uztaisītu paštaisītu kreklu ar tās nosaukumu un stilotu pa skolu. Labi, tagad jāatgriežas reālajā pasaulē un jāuzraksta vācu valoda, citādāk to valodu neiemācīšos.

Komentēt

Filed under Pieraksti

Ejot līdz galam

 

Image

 

Hmmm, neesmu šeit neko ilgi darījis. Kā parasti, patīk ātri sevi izdomāt par kaut kāda hobija ieinteresēto, nedaudz pacensties un tad no random ideju dīķa izzvejot, ka vairāk darīt vairs nevajag. Interese no darbietilpīgiem hobijiem pazūd kā kaķi no mājām, jo vienmēr liekas, ka tur citur ir kaut kas vairāk. Šādi interese aiziet prom neatbildības un kompleksu dēļ.Piemēram, bieži ir, ka savā galviņā rodas griba kaut ko izdarīt, ko nekad iepriekš neesi darījis, jo tas tev palīdzētu vēlāk un vispār pati ideja to izdarīt ir ļoti patīkama un izdevīga, bet tajā pašā laikā netiek sperts pirmais solis pāri slieksnim (kurš arī šādās hobiju ienākšanās ir vislielākais, vismaz sākumā, jo ir vajadzīgs tikt vaļā no visām negribēšanām un jāpiespiež tomēr ar abām kājām iekāpt šajā laivā, ja grib lai ceļš būtu tālāks par pāris reizēm mūžā, kurās tu centies darboties ar šo hobiju) līdz galam.

Iedomājies to tā, ka tāpat, kā daudzi cilvēki ir māņticīgi, tā arī nopietna nodarbošanās ar hobiju ir un ar tevi tā īsti nesveicināsies, kamēr nebūsi iekāpis tās pusē slieksnim līdz galam. Ir taču daudz reizes bijis, kad bērns sāk nodarboties ar kādu, pieņemsim, sporta veidu, viņš aiziet pāris reizes, izliek pirmajās reizēs visu savu centību un tad vairs negrib iet, jo sāk necensties, bet, ja vecāki ir bijuši gana stingri un likuši iet uz šīm sporta nodarbībā, pieaudzis šis bērns jau būs labi trenējies lielāko daļu mūžu un viņam nebeigs patikt šis sports, jo nekam citam viņš īsti pieķēries nav. Pieķeršanās ir smags darbs, sevi piedabūt sākt kaut ko darīt. Ja tev pēkšņi iepatīkas kaut ko darīt, tā arī ir pieķeršanās, bet šī vairs jau nav tāda pieķeršanās, no kuras tu beigās kļūsi par tās sastāvdaļu un tava dzīve uz to balstīsies, šī pieķeršanās patīkamajai darbībai ir vairāk rekreācijas lieta. Tieši tāpēc arī es neesmu ne sportists, ne aktieris, ne mākslinieks, ne kaut kas cits, jo neesmu nevienai no tām nodarbēm pieķēries gana ilgi. Piemēram, no tā, ar ko es tagad nodarbojos, es varu mierīgi aiziet, jo neesmu šajā nodarbē ”ieaudzis”, tā var arī skaidrot to, kāpēc es ilgi neesmu šeit neko rakstījis.Un pieķerties hobijiem man nemaz nenāk prātā, jo man nepatīk tā doma, ka tu esi , piemēram, profesionāls futbolists, tu ļoti bieži to tikai dari kā trenējies, piedalies spēlēs un izbaudi savas laureātus no ilgās pieķeršanās pie futbola, bet tad kur paliek citas tavas intereses? Tu vairs nevari izdzīvot, ja nenodarbojies ar šo futbolu, jo citādāk dzīvot nemāki. Es varu apzvērēt, ka ir tādi politiķī, kuri ir ļoti atzīti un cienījami sabiedrībā,bet tajā paša laikā patiesībā visu mūžu ir gribējuši būt lieli mākslinieki, bet lai uzsāktu jaunu ceļu, liekās, ka ir daudz par vēlu un to izdarīt būtu diezgan grūti.

Varbūt es šādu uzskatu sev turu galvā tāpēc, ka esmu izceļojis simtiem hobiju, bet nekad neesmu pieslēdzies kaut kam konkurētam. Varbūt neesmu tas cilvēks, kurš ir spējīgs pieslēgties kādam hobijam līdz galam, varbūt arī esmu pārāk ierobežots sevī lai atrastu kaut ko tādu, kas man tiešām patiktu, bet nu šovakar esmu izrakstījies un vairs par to domāt nevēlos. Vispār varbūt man vajadzētu ne tik daudz varbūt iekļaut tekstā un rakstīt konkrētākas, personiskākas lietas, ja to es rakstu kādam citam, bet šovakar tieši es uzrakstīju kaut ko šādu.

Man patīk iztēloties, ka kāds šo lasa, tāpēc arī patīk piedomāt
 pie tā, ko rakstu.

2 komentāri

Filed under Pieraksti

Naktīs neguļ, no rīta nemostas

Ir pagājusi pusotra stunda pēc pusnakts, tikko noskatījos kaut kādu sēriju no trešās Prison Break sezonas un beidzot esmu kaut cik apmierināts ar sava ”bloga” izskatu. Ir teiciens, ka nevajag skatīt grāmatu pēc vāka, bet, kā jau ļoti daudzus teicienus, arī šo teicienu cilvēki izmanto tikai tad, kad vajag pateikt kaut ko gudru. Tāpēc mani interesē arī tas, kā izskatās lapa, kurā es rakstu visādas sev nozīmīgas muļķības, lai retais cilvēks, kas ienāktu šai tuksnesī, ieraudzītu kaut kādu mirāžu, kā dēļ arī būtu vērts vēl brīdi pakavēties šai nekurienes viducī.

Tāpēc, kamēr vēl ir agrs un kamēr Tu, dārgais klaiņotāj, šeit vēl esi un mani vēl nemaz nepazīsti, es tev pastāstīšu par savu slimību piebāst laiku ar nevajadzīgām izklaidēm un neatrast laiku atbildīgākiem darbiem. Neesmu vienīgā būtne uz zemes, kas ir atkarīgs no datora. Es nedomāju šo atkarību kā atkarību no narkotikām, bet gan vienkārši liela daļa no maniem saziņas līdzekļiem ir datorā (e-pasts, skype, draugiem.lv u.c.), vēl lielāka daļa no izklaides stāv internetā kā seriāli, filmas, spēles, jaunumi u.c. Pēdējā laikā es šo datora izmantošanas laiku esmu pārbīdījis uz ”vakars līdz nakts” laiku, bet no rīta to izmantot nevaru, jo brīvdienās mostos tikai pēcpusdienā, kas ir tieši tāpēc, ka datoru izmantoju pāri pusnaktij.

Tā jau tas nav nekāds big deal, ja vien neskaitītos klāt garie un murgainie sapņi. No rīta es pamostos kādas 2-3 reizes, bet tās pašas reizes atkal aizmiegu, jo vēljoprojām esmu savā sapņu pasaulītē, no kuras ārā tikt ir ļoti grūti. Šodien sapņoju, (vai vakar, kā ir pareizāk?) ka kaujos ar draugu, kurš mani iepriekšējā dienā uzvarēja biljardā (Izklausās jau smieklīgi, bet mums visiem ir tas diealekts vai kāda īpašība, kas ļoti nepatīk otrā cilvēkā, un visvairāk nepatīkami ir kad tad, pašam liekas, ka otrs cilvēks šo dialektu speciāli izmanto, lai tevi kaitinātu un noliktu stulbā lomā. Tieši tas man notika tajā dienā)  , un pēc tam viņš ar vēl diviem mūsu čomiem paliek pie viņa un takā beidz ar mani runāt, kam seko aina, kurā kaut kāds stulbu joku mētātājs, (kas arī izrādās laikam bija mammas čoms, bet ne manas īstās mammas, sapņa mammas čoms, jo sapnī viss bija un izskatījās citādāk) ved mani uz Vecrīgu, kura izskatās pēc kalna, kaut man vajadzēja uz centru, un viņš teica, ka savāks mani tur pat nakts vidū, lai vestu atpakaļ, un pēc tās ainas es sapratu, ka ja cilvēks bērnu atsvešina no sevis par draugu ar visādiem jokiem, tad viņš noteikti tiekas ar  bērna otru vecāku, tb es nosapņoju kkādu faktu kuru pats mēģināju izprast, bet tā laikam bija kaut kāda sapņu lõģika, kas tgd īpaši neliekas sakarīga. Dīvainākais bija tas, ka pēc tās kaušanās daļas man pašsajūta realitātē bija daudz labāka. Tāda, ka es nejutu vairs neko sliktu par to gadījumu, pāŗ mani bija kaut kāda pašapzināta apzinība, ka tas viss ir muļķības un ka man par to nevajadzētu lauzīt savu galvu. Tik dīvaini sapņi mani pāŗņem diezgan bieži un vispār par saviem sapņiem varētu muldēt ļoti daudz. Mums visiem ir bijuši ļoti daudzi gan muļķīgi, gan nekaunīgi, gan vēl arī normalāki un citādāki sapņi, bet, jo vairāk sapņojam, jo vairāk kļūstam atkarīgāki no tiem, ja ir izdomāti visādi sapņu skaidrojumi un nezin vēl kas, ka cilvēks no sava sapņa izdomā pārmainīt visu savu dzīvi, bet varbūt, ka pat tas ir arī labi, jo sapņi tomēr ir un paliek daļa no mūsu domām un vēlmēm.Vispār sāku pat domāt, ka nepastāv tāda lieta, kā redzēt sapni, tikai guļot domāt  par visādām atmiņām un izdomāt ko jaunu. Šodien no rīta atklāju, ka no sapņainās stadijas var tikt vaļā tad, ja sāc galvā dungot kādu dziesmu, kura saistās ar realitāti, bet varbūt arī to pašu atklājumu es esmu tikai nosapņojis.

Ok, tik tikko man izdevās viens nesakarīgs un beztematisks raksts, kas neko tā īsti arī neaizsniedza, tā laikam būs tā zīme, kā dēļ man tagad vajag iet gulēt. Bet ļoti iespējams, ka turpināšu skatīties Prison Break, jo mani interesē, kā Skofīlds ar savu jauno austrāliešu draudziņu tiks ārā no tā De Sona cietuma, ko droši vien tāpat ne tuvu neparādīs vismaz vēl 5 sērijas. Un, ja Tu šo lasi vismaz pēc vienpadsmitiem vakarā, ej gulēt un nepis savu miegu. 😉

Čū!

2 komentāri

Filed under Pieraksti